Tēja ar ievārījumu

Tradīcija, dzert tēju ar ievārījumu, sākās tad, kad Krievijā parādījās pirmās cukura rūpnīcas. Viens no galvenajiem, tējas dzeršanas atribūtiem, tajos laikos bija patvāris. Arī mūsdienās, ārzemnieki uzskata patvāri par tējas dzeršanas simbolu. Par tējas dzeršanas tradīcijām jums pastāstīs mūsu atbalstītājs, kura nodarbošanās ir kredītu salīdzināšana Rumānijā.

Pie tējas, parasti tika piedāvātas maizītes, ledenes, rauši, medus un ievārījums. Ievārījumu uz galda lika nelielos trauciņos, no kuriem, katrs ciemiņš varēja paņemt ievārījumu un ielikt sev, vēl mazākos trauciņos. Lai pareizi paņemtu ievārījumu eksistēja noteikumi. Ar kreiso roku vajadzēja paņemt sev trauciņu, kuri stāvēja salikti kaudzītēs, tad pielikt to klāt bļodai ar ievārījumu un uzmanīgi ielikt tajā ievārījumu, ar deserta karotes palīdzību. Tad karoti nolika atpakaļ kopējā traukā, bet trauciņu ar ievārījumu novietoja tējas tasei labajā pusē. Ievārījumu vai nu smērēja uz maizes vai nu arī ēda tāpat, klāt piedzerot tēju. Ja ievārījumā bija kauliņi, tad tos vajadzēja nolikt uz apakštases maliņas.

Brīnišķīgā tradīcija nezaudē savu aktualitāti un ir saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Tieši tāpat, līdz mūsdienām ir saglabājusies arī tradīcija dzert tēju ar ābolu ievārījumu.

Skaistais, aromātiskais un kārdinošais ievārījums, tas ir vissaulainākais atgādinājums par vasaru, par ziedošajiem dārziem un siltajiem saules stariem. Ja jūs mākat pagatavot ievārījumu vasarā, tad ziemā, jūs savus mājiniekus varēsiet priecēt ne tikai ar garšīgiem kliņģeriem, bet arī ar neparastiem desertiem un atmiņā paliekošu tējas dzeršanas rituālu.

Daudziem ābolu ievārījums atgādina bērnību un tas nav nekāds brīnums, tāpēc, ka ābele arī ir viens no Krievijas simboliem, tieši tāpat kā bērzs. Tiek uzskatīts, ka katrai meitenei ir jāmāk pagatavot ābolu ievārījums. Ievārījuma receptes tika nodotas no paaudzes uz paaudzi un ir saglabājušās līdz pat mūsdienām.

Senajos laikos, ābolu ievārījumu, nedrīkstēja vārīt, ātrāk par 19 augustu. Tas ir saistīts ar kristīgajiem svētkiem. Līdz tiem nedrīkstēja ēst nekādus augļus un ogas, bet vēlāk pagatavotos ēdienus, tai skaitā arī ievārījumu, vajadzēja nest uz baznīcu svētīt. Svētki parasti beidzās ļoti skaisti – cilvēki saulrietā devās tīrumā, ar dziesmām pavadīja vasaru, kura, nu jau lēnām, sāka virzīties uz rudens pusi.

Ābolu ievārījums un ļoti skaists un garšīgs deserts, to ir vienkārši pagatavot un tas neprasa nekādas īpašas iemaņas.

Ābolu ievārījumu var gatavot gan tikai no āboliem un cukura, gan arī pievienot dažādas garšvielas un augus. Tiek uzskatīts, ka visgaršīgākais ievārījums tiek pagatavots no saldskābiem āboliem, kuriem ir notīrīta miziņa un kuri ir sagriezti skaistās šķēlītēs. Tāds ievārījums ir gan skaists, gan garšīgs.

Tējas dzeršanas tradīciju, nav iespējams iedomāties arī bez aveņu, zemeņu, upeņu, bumbieru, pīlādžu un smiltsērkšķu ievārījumiem. Slimības laikā, parasti dzēra zāļu tēju un klāt lika kādu no ievārījumiem, kurš palīdzēja cīnīties ar slimību, piemēram, aveņu vai upeņu.

Tēja ar ievārīju nedzer citās valstīs – tā ir sena krievu tradīcija. Galvenais, tējas dzeršanas laikā, ir sarunas jaukā kompānijā. Labums no tradīcijas ir acīm redzams.

Ja vēlaties iepazīties ar šo tēmu padziļinātāk, iesakām jums apskatīt šo Rumānijas tīmekļa vietni.

Kādi ir krievi?

Krieviem, tieši tāpat, kā citu valstu iedzīvotājiem ir savas, īpašas rakstura īpašības, kuras padara viņus atšķirīgus no citu kultūru pārstāvjiem.

Krievi mīl uzņemt ciemiņus
Krievi, jau kopš seniem laikiem, ir slaveni ar savu viesmīlību. Viņiem ļoti patīk sagaidīt ciemiņus un viņi, labprāt, paši dodas ciemos pie saviem draugiem un paziņām. Tādu tikšanās reižu galvenais atribūts ir dāsni klāts galds. Pat, ja jūs esat ielūgti ciemos tikai uz tasīti tējas, tas nozīmē, ka pirms došanās ciemos, labāk ir neēst, tāpēc, ka krieviem ir paraša, celt galdā visus ēdienus, kādi tik vien mājās ir, tai skaitā arī pašu gatavotos. Nekas saimnieci tik ļoti neapbēdinās, kā tukšs galds, vakara vidū. Viņai liksies, ka ciemiņi vēl nav paēduši, tātad, ēdamā bija sarūpēts par maz.

Krievi neiet ciemos bez dāvanas
Krievijā nav pieņemts iet ciemos ar tukšām rokām, pat ja tā ir vienkārša, draudzīga pasēdēšana. Ejot ciemos, vajag kaut ko obligāti aiznest. Tā var būt kūka, konfektes, vīna pudele, ja ir bērni, tad saldumi viņiem. Dāvanai nav nozīmes, galvenais, lai tā būtu, citādāk, jūs sāks uzskatīt par skopuli.

Krievi tic ticējumiem
Krievi parasti trīs reizes pārspļauj par kreiso plecu, ja pāri ceļam ir pārskrējis melns kaķis, piesit pie koka, lai citi nenoskauž viņu iecerēto, mājās nesvilpo, lai nepaliktu bez naudas. Ja mājās ir aizmirsuši kādu sīkumu un atgriežas, tad pirms aiziešanas, vienmēr paskatās spogulī.

Krievi uzskata, lai brauciens būtu veiksmīgs, pirms došanās ceļā, vajag apsēsties un klusējot pasēdēt dažas minūtes. Krievi tic, ka nekas labs nav gaidāms, ja saplīst spogulis vai izbirst sāls.

Krievi ciena īstu draudzību
Draudzībai ir ļoti liela nozīme krievu dzīvē. Īsts draugs kādreiz tiek vērtēts pat augstāk par radinieku.
Draugu uzticība – priekš daudziem krieviem nav tikai tukši vārdi vien. Īsta draudzība var sākties skolā un turpināties visa mūža garumā.

Krieviem patīk sarunāties
Krievi nepieder pie to cilvēku kategorijas, kuriem patur savas domas pie sevis. Lielākajam vairumam ir sava nostāja daudzos jautājumos – sākot ar kabaču audzēšanu un beidzot ar Baltā nama ārējo politiku.

Krievi nesmaida nepazīstamiem cilvēkiem
Krievijā, cilvēki nav pieraduši smaidīt bez iemesla, nemaz jau nerunājot par to, ka aiz dzīvespriecīgas sejas izteiksmes viņi varētu slēpt sliktu garastāvokli vai problēmas. “Tas nav patiesi”, – tā uzskata daudzi krievi. Sabiedriskās vietās, viņi cenšas saglabāt sakoncentrējušās sejas izteiksmes. Bet, vajag tikai viņiem nokļūt draugu, radinieku vai kolēģu vidū, kā viņu sejas izteiksmes uzreiz izmainās, atplaukst smaidā, bet smiekliem un jokiem nav “ne gala, ne malas”.

Krievi mīl pajokot
Visa krievu tauta, pārsvarā, ir jautri cilvēki: mīl jokus, izjokošanu un anekdotes. Viņiem patīk labs humors un satīra, viņi māk pasmieties arī paši par sevi. Runājot, bieži izmanto citātus no populārām filmām, it īpaši no komēdijām.

Krieviem patīk pirts
Gājiens uz pirti, tas ir kaut kas īpašs, gan sieviešu, gan vīriešu kompānijām. Tiek uzskatīts, ka pirts ir spējīga attīrīt gan miesu, gan dvēseli. Krievi dodas uz pirti ne tikai lai nomazgātos, bet arī lai pakomunicētu ar draugiem un paziņām.

Tējas dzeršanas tradīcijas Krievijā

Tējas dzeršanas rituālu var uzskatīt par vienu no senākajiem, Krievijas tautas rituāliem, kura laikā vienmēr tika izmantots patvāris. Jau senajās hronikās var lasīt ierakstus, kuri stāsta par šo, krievu tautas, tradīciju. Tējas rituāla laikā, tēju vajag dzert ļoti lēni. Senajā Maskavā, tēju dzēra četras reizes dienā, Pleskavā – sešas reizes dienā. Tēja ir dzēriens, kurš tiek dzerts ne tikai Krievija, bet gan visā pasaulē. Piemēram, pirms vairākiem gadu desmitiem, netālu no Maskavas, mežmalā stāvēja galdi, apsegti ar galdautiem, uz tiem stāvēja kūpoši patvāri, it visur staigāja tirgotāji, uz paplātes viņiem bija baranciņas, sausiņi, žāvēta desa, utt. Tējas dzeršana notika gan svētku reizēs, gan ikdienā.

Tēju, mēs droši varam saukt par tautas dzērienu. Krievijas muižniecība, šo tradīciju ne visai mīlēja: augstākā sabiedrība, atkarībā no modes, atdarināja vai nu vāciešus, vai nu francūžus vai angļus. Bet tautai vajadzēja sasildīties un paēst. Pirms revolūcijas, tēja Krievijā bija populārs dzēriens arī tirgotāju vidū. Tas ir saprotams, jo lietot kaut ko stiprāku darījuma slēgšanas laikā būtu īsts neprāts.

Tējas dzeršanas rituāls Krievijā – tā ir atpūta un sirsnīgas sarunas patīkamu cilvēku lokā. Patvāra iekurināšanai, parasti tika izmantoti egļu čiekuri. Darvainais, rūgtais dūmu aromāts palīdz gan atslābināties, gan nomierināties. Patvāri tika cienīti ne tikai to ekonomiskuma un skaistuma dēļ, bet arī to “muzikalitātes” dēļ. Pirms ūdens uzvārīšanās, šī vienkāršā ierīce sāka dziedāt un dziesma līdzinājās circenīša dziesmai aizkrāsnē. Tā radīja mājās īpašu un mājīgu atmosfēru, piešķīra tējas galdam neatkārtojamu auru. Saimnieki parasti vārīja daudz tējas, lai pietiktu ilgai un sirsnīgai sarunai.

Tēju, parasti aplēja mazā, speciālā tējkanniņā, tad ielēja to krūzē un pievienoja tai klāt karstu ūdeni. Krievu tējai, pirmām kārtām, vajadzēja sasildīt tos cilvēkus, kuri ziemas laikā ieradās ciemos. Pie tējas, lielā izvēlē tika pasniegtas gan baranciņas, gan barankas, medus rauši un citi gardumi. Uz galda obligāti vajadzēja atrasties traukam ar ievārījumu. Ievārījums tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem Krievijas gardumiem, turklāt, tam ir jābūt izvārītam tā, lai ogas būtu veselas, bet sīrups – staipīgs.

Tā kā tēja, tajos laikos nebija no lētajām, tad ļoti svarīgi bija mācēt to pareizi pagatavot un saliet pa krūzēm, tas ir, visiem klātesošajiem tēja bija jāsadala tā, lai viņi saņemtu vienāda stipruma tēju. Turklāt, saimniecei vajadzēja izmantot tēju ļoti taupīgi, tā nedrīkstēja izmantot lielāku tējas daudzumu, nekā tas bija paredzēts.

Patvāri parasti novietoja uz tējas galda vai uz neliela galdiņa, kurš bija piebīdīts pie lielā tējas galda gala. Tēju krūzēs lēja saimniece un tikai lielas nepieciešamības gadījumos, to uzticēja darīt vecākajai meitai. Tas bija nerakstīts likums – tēju jālej pa krūzēm vienam un tam pašam cilvēkam, kurš ir labi apguvis šo māku.

Tēju parasti dzēra no porcelāna traukiem. Muižnieku un tirgotāju ģimenēs, tēju bija atļauts pasniegt krūzēs, kura bija novietotas uz dziļiem šķīvjiem. No krūzes tēju pārlēja šķīvjos un dzēra to kopā ar cukuru vai ievārījumu.

Senču kults

Senču kults, seno slāvu dzīvē ieņēma īpašu vietu un tam bija liela nozīmē. Vārdi “Dzimta” (Pод) un “Dzemdētāja” (Pоженица) kopš seniem laikiem nozīmēja dzimtas pamatlicējus, kuriem pastiprināti lūdzās un nesa ziedojumus. Jau kopš senseniem laikiem, tauta mēģināja pielabināt senču garus un lūgt to palīdzību smagos un sarežģītos dzīves brīžos. “Dzimtai” un “Dzemdētajai” pasniedza ēdienu: maizīti, siera produktus, kā arī medu un cerēja, ka tie sniedz aizsardzību, kā arī pasargā visus dzīvos radiniekus.

Slāvu tautības cilvēki, kā jau tika minēts iepriekš, ticēja, katra cilvēka, aizkapa dzīvei. Velesa karaļvalsti viņi iedomājās līdzīgu mūsu pasaulei. Mūžībā aizgājušajiem radiniekiem, pēc viņu domām, bija iespēja vai nu atbalstīt dzimtu, vai nu pamatīgi tai “iegriezt”. Viņi varēja bilst kādu labu vārdu par savu Dzimtu dievu priekšā. Aiziešanu mūžībā viņi neuzskatīja par lielām sērām un nelaimi, viņu skatījumā cilvēka dvēsele kļuva par nemirstīgu un turpināja savu eksistēšanu dievību tuvumā. Bet, ja kāds gāja bojā nedabīgā nāvē, piemēram, sadega, noslīka, pazuda bez vēsts un netika attiecīgi apglabāts, ievērojot visas tradīcijas, tad viņa gars, turpināja staigāt pa šo dzīvi un darīt sliktu visiem dzīvajiem cilvēkiem.

Senajā Krievijā cilvēki cerēja, ka mirušajiem ir izredzes atgriezties mājās no “tās pasaules” un darīt riebeklības bezjūtīgajiem kaimiņiem un radiniekiem.

Tādi gadījumi ir aprakstīti 1092. gadā. Plūdu laikā Pleskavā, nakts laikā, ielas bija dzirdama vaidēšana un soļu dipoņa. Visapkārt lidinājās velni, it kā cilvēki. Cilvēki, kuri uzdrošinājās iziet ārpus savām mājām, lai paskatītos, kas notiek, tika velnu ievainoti un ātri nomira. Pēc neilga laika viņi parādījās arī dienā, jāšus uz zirgiem, tikai viņus pašus neviens neredzēja , redzēja tikai zirgu pakavus.

Necilvēcīgas tradīcijas
Kādreiz, slāvu senčiem bija viens nerakstīts, briesmīgs likums. Kad vīrietis sasniedza brieduma gadus, bija vesels un spēka pilns, bet tiklīdz viņam parādījās pirmie sirmie mati, tā viņu sūtīja uz “to pasauli”. Cilvēki uzskatīja, ka ar laiku, vecais vai novārgušais cilvēks nekādi nevarēs sarunāt ar dieviem par savas dzimtas aizstāvību.

Priesteri mācīja un uzstājīgi pieprasīja, lai visvecāko un tajā pašā laikā arī visstiprāko un izturīgāko saimnieku sūtītu pie dieviem, citādāk iestāsies briesmīgi laiki, pavasaris nevarēs laicīgi nomainīt ziemu, labība nedīgs un viss dzīvais uz pasaules nomirs.

Tradīcija pieprasīja, lai dēls, sēdina savu tēvu malkas kamanās, velk uz mežu un atstāj zem svētā ozola. Atpakaļceļa tēvam nebija…pavadot cilvēku, viņi parasti teica, lai viņš iet un lūdzās dieviem par labu ražu.

Vienreiz, pienāca kārta, vienīgajam dēlam vest uz mežu savu tēvu, kurš vēl bija spēka gados. Sarāvās viņa vīrišķīgā sirsniņa, sāka sāpēt dvēsele, bet nepaklausīt nedrīkst. Izmisums pārņēma cilvēku un nolēma viņš pasargāt savu tuvo cilvēku. Viņš, no salmiem un zariem, izgatavoja putnu biedēkli, uzvilka tam tēva mēteli un aizveda uz mežu tēva vietā, bet tēvu noslēpa bedrē, kura bija paredzēta labības glabāšanai.

Dienas gāja viena aiz otras, pienāca pavasaris, sadīga labība, bet raža rudenī, tās ģimenes laukā, kura paglāba tēvu no bojā ejas bija ļoti laba, tāpēc, ka tēvs sniedza dēlam gudrus padomus.

Tad, dēls atzinās, ka paglāba savu tēvu no bojā ejas un izstāstīja, ka visu šo laiku klausījās viņa padomos. Arī pārējie saprata patiesību – vecāko paaudzi vajag sargāt, jo tā vada dzimtu.

Kopš tiem laikiem, šis likums ir atcelts.

Nāru nedēļa – tradīcijas un rituāli

Nāru nedēļu sauc arī par Trīsvienības nedēļu. Nosaukums Nāru nedēļa labi atspoguļo tā laika epizodi, kurā “ūdens meitas”, t. i. Nāras apdzīvoja konkrētu vietu. Senajos laikos no Nārām baidījās un uzskatīja, ka tās var nodarīt cilvēkiem ļaunu, tāpēc no viņām vajag izsargāties. Lūk, tāpēc, Nāru nedēļa ir pilna ar dažādiem rituāliem, tradīcijām un aizliegumiem. Kaut gan, uz to visu skatoties nevar teikt, ka cilvēki visu nedēļu baidījās no Nārām, drīzāk, otrādi, tie bija svētki ar dzīrēm, spēlēm un citām jautrām izdarībām.

Otrs nosaukums Trīsvienības nedēļa ir radies tāpēc, ka šie svētki sakrīt ar Vasaras svētkiem.

Seno slāvu vidū klīda baumas, ka Nāras masveidā parādās tajā laikā, kad zied labība. Šajā laikā, cilvēkiem bija bīstami pavadīt daudz laika laukos, doties tālu projām no mājām. Tieši tāpat, šajā laikā nedrīkstēja vienatnē doties uz mežu un peldēties. Laist lopus ganībās. Trīsvienības nedēļa, sievietes centās nedarīt savus ikdienišķos saimniecības darbus, piemēram, mazgāt veļu, šūt, aust, u. t. t.

Tradīcijas un rituāli
Jaunieši, šajā laikā, pārģērbās par Nārām un tā staigāja pa saviem ciematiem un sādžām. Lai nobaidītu vietējos iedzīvotājus, daudzas jaunietes, devās laukā vienā kreklā un ar izlaistiem laikos (senajos laikos uzskatīja, ka tieši tā izskatās Nāras), klīda pa ielām, slēpās un centās pēc iespējas briesmīgāk nobaidīt garāmgājējus.

Visus šos aizliegumus, piesardzību un daudzus citus paradumus, cilvēki ievēroja ne tikai priekš tam, lai pasargātos no Nārām, bet arī priekš tam, lai pievilinātu tās un varētu iepazīt tuvāk. Priekš tam viņi izmantoja visdažādākās metodes – izkarināja kreklus gar upēm, pie mežiem, visās tajās vietās, kur pēc viņu domām varēja parādīties Nāras. Bet, lai atgrieztu lopus, kuri šajā nedēļā bija pazuduši, cilvēki visdažādākajos veidos centās pielabināt Nāras, jo uzskatīja, ka pie to pazušanas ir vainīgas tieši viņas. Senajos laikos, cilvēki ļoti ticēja visdažādākajiem ticējumiem, tāpēc tāda viņu uzvedība tika uzskatīta par normālu. Vēl vairāk, daudz dīvaināk, bija to visu neizpildīt.

Nāru nedēļas ticējumi
Cilvēki uzskatīja, ja šajā laikā neievērosi visas tradīcijas tad Nāras noteikti sodīs tos, kas tās ignorēja. Pēc viņu domām, tādus cilvēkus, noteikti piemeklēja nelaimes, piemēram, tādiem cilvēkiem neizauga laba raža, dzima kropli bērni, utt.

Tieši tāpat, tradīcijas vēstīja, ka dažas Nāru nedēļas dienas ir īpašas – tām ir savi nosaukumi, kuri atbilst rituāliem, kuri šajā dienās ir jāveic.

Piemēram, otrdiena bija aizlūgumu diena, tas nozīmē, ka šajā dienā cilvēki sāka piesaukt Nāras.

Trešdienā, nekādā gadījumā, nedrīkstēja balināt audumu, bet ja šis noteikums netika ievērots, tad cilvēku gaidīja milzīga vētra. Bija arī tāda diena, kad Nārām tika organizēti svētki un tā bija svētdiena.

Svētdiena tika uzskatīta par Nāras nedēļas beigām un šajā dienā Nāras atstāja cilvēkus, bet cilvēki no tām atvadījās līdz nākamajam gadam.