Senču kults

Senču kults, seno slāvu dzīvē ieņēma īpašu vietu un tam bija liela nozīmē. Vārdi “Dzimta” (Pод) un “Dzemdētāja” (Pоженица) kopš seniem laikiem nozīmēja dzimtas pamatlicējus, kuriem pastiprināti lūdzās un nesa ziedojumus. Jau kopš senseniem laikiem, tauta mēģināja pielabināt senču garus un lūgt to palīdzību smagos un sarežģītos dzīves brīžos. “Dzimtai” un “Dzemdētajai” pasniedza ēdienu: maizīti, siera produktus, kā arī medu un cerēja, ka tie sniedz aizsardzību, kā arī pasargā visus dzīvos radiniekus.

Slāvu tautības cilvēki, kā jau tika minēts iepriekš, ticēja, katra cilvēka, aizkapa dzīvei. Velesa karaļvalsti viņi iedomājās līdzīgu mūsu pasaulei. Mūžībā aizgājušajiem radiniekiem, pēc viņu domām, bija iespēja vai nu atbalstīt dzimtu, vai nu pamatīgi tai “iegriezt”. Viņi varēja bilst kādu labu vārdu par savu Dzimtu dievu priekšā. Aiziešanu mūžībā viņi neuzskatīja par lielām sērām un nelaimi, viņu skatījumā cilvēka dvēsele kļuva par nemirstīgu un turpināja savu eksistēšanu dievību tuvumā. Bet, ja kāds gāja bojā nedabīgā nāvē, piemēram, sadega, noslīka, pazuda bez vēsts un netika attiecīgi apglabāts, ievērojot visas tradīcijas, tad viņa gars, turpināja staigāt pa šo dzīvi un darīt sliktu visiem dzīvajiem cilvēkiem.

Senajā Krievijā cilvēki cerēja, ka mirušajiem ir izredzes atgriezties mājās no “tās pasaules” un darīt riebeklības bezjūtīgajiem kaimiņiem un radiniekiem.

Tādi gadījumi ir aprakstīti 1092. gadā. Plūdu laikā Pleskavā, nakts laikā, ielas bija dzirdama vaidēšana un soļu dipoņa. Visapkārt lidinājās velni, it kā cilvēki. Cilvēki, kuri uzdrošinājās iziet ārpus savām mājām, lai paskatītos, kas notiek, tika velnu ievainoti un ātri nomira. Pēc neilga laika viņi parādījās arī dienā, jāšus uz zirgiem, tikai viņus pašus neviens neredzēja , redzēja tikai zirgu pakavus.

Necilvēcīgas tradīcijas
Kādreiz, slāvu senčiem bija viens nerakstīts, briesmīgs likums. Kad vīrietis sasniedza brieduma gadus, bija vesels un spēka pilns, bet tiklīdz viņam parādījās pirmie sirmie mati, tā viņu sūtīja uz “to pasauli”. Cilvēki uzskatīja, ka ar laiku, vecais vai novārgušais cilvēks nekādi nevarēs sarunāt ar dieviem par savas dzimtas aizstāvību.

Priesteri mācīja un uzstājīgi pieprasīja, lai visvecāko un tajā pašā laikā arī visstiprāko un izturīgāko saimnieku sūtītu pie dieviem, citādāk iestāsies briesmīgi laiki, pavasaris nevarēs laicīgi nomainīt ziemu, labība nedīgs un viss dzīvais uz pasaules nomirs.

Tradīcija pieprasīja, lai dēls, sēdina savu tēvu malkas kamanās, velk uz mežu un atstāj zem svētā ozola. Atpakaļceļa tēvam nebija…pavadot cilvēku, viņi parasti teica, lai viņš iet un lūdzās dieviem par labu ražu.

Vienreiz, pienāca kārta, vienīgajam dēlam vest uz mežu savu tēvu, kurš vēl bija spēka gados. Sarāvās viņa vīrišķīgā sirsniņa, sāka sāpēt dvēsele, bet nepaklausīt nedrīkst. Izmisums pārņēma cilvēku un nolēma viņš pasargāt savu tuvo cilvēku. Viņš, no salmiem un zariem, izgatavoja putnu biedēkli, uzvilka tam tēva mēteli un aizveda uz mežu tēva vietā, bet tēvu noslēpa bedrē, kura bija paredzēta labības glabāšanai.

Dienas gāja viena aiz otras, pienāca pavasaris, sadīga labība, bet raža rudenī, tās ģimenes laukā, kura paglāba tēvu no bojā ejas bija ļoti laba, tāpēc, ka tēvs sniedza dēlam gudrus padomus.

Tad, dēls atzinās, ka paglāba savu tēvu no bojā ejas un izstāstīja, ka visu šo laiku klausījās viņa padomos. Arī pārējie saprata patiesību – vecāko paaudzi vajag sargāt, jo tā vada dzimtu.

Kopš tiem laikiem, šis likums ir atcelts.