Tēja ar ievārījumu

Tradīcija, dzert tēju ar ievārījumu, sākās tad, kad Krievijā parādījās pirmās cukura rūpnīcas. Viens no galvenajiem, tējas dzeršanas atribūtiem, tajos laikos bija patvāris. Arī mūsdienās, ārzemnieki uzskata patvāri par tējas dzeršanas simbolu. Par tējas dzeršanas tradīcijām jums pastāstīs mūsu atbalstītājs, kura nodarbošanās ir kredītu salīdzināšana Rumānijā.

Pie tējas, parasti tika piedāvātas maizītes, ledenes, rauši, medus un ievārījums. Ievārījumu uz galda lika nelielos trauciņos, no kuriem, katrs ciemiņš varēja paņemt ievārījumu un ielikt sev, vēl mazākos trauciņos. Lai pareizi paņemtu ievārījumu eksistēja noteikumi. Ar kreiso roku vajadzēja paņemt sev trauciņu, kuri stāvēja salikti kaudzītēs, tad pielikt to klāt bļodai ar ievārījumu un uzmanīgi ielikt tajā ievārījumu, ar deserta karotes palīdzību. Tad karoti nolika atpakaļ kopējā traukā, bet trauciņu ar ievārījumu novietoja tējas tasei labajā pusē. Ievārījumu vai nu smērēja uz maizes vai nu arī ēda tāpat, klāt piedzerot tēju. Ja ievārījumā bija kauliņi, tad tos vajadzēja nolikt uz apakštases maliņas.

Brīnišķīgā tradīcija nezaudē savu aktualitāti un ir saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Tieši tāpat, līdz mūsdienām ir saglabājusies arī tradīcija dzert tēju ar ābolu ievārījumu.

Skaistais, aromātiskais un kārdinošais ievārījums, tas ir vissaulainākais atgādinājums par vasaru, par ziedošajiem dārziem un siltajiem saules stariem. Ja jūs mākat pagatavot ievārījumu vasarā, tad ziemā, jūs savus mājiniekus varēsiet priecēt ne tikai ar garšīgiem kliņģeriem, bet arī ar neparastiem desertiem un atmiņā paliekošu tējas dzeršanas rituālu.

Daudziem ābolu ievārījums atgādina bērnību un tas nav nekāds brīnums, tāpēc, ka ābele arī ir viens no Krievijas simboliem, tieši tāpat kā bērzs. Tiek uzskatīts, ka katrai meitenei ir jāmāk pagatavot ābolu ievārījums. Ievārījuma receptes tika nodotas no paaudzes uz paaudzi un ir saglabājušās līdz pat mūsdienām.

Senajos laikos, ābolu ievārījumu, nedrīkstēja vārīt, ātrāk par 19 augustu. Tas ir saistīts ar kristīgajiem svētkiem. Līdz tiem nedrīkstēja ēst nekādus augļus un ogas, bet vēlāk pagatavotos ēdienus, tai skaitā arī ievārījumu, vajadzēja nest uz baznīcu svētīt. Svētki parasti beidzās ļoti skaisti – cilvēki saulrietā devās tīrumā, ar dziesmām pavadīja vasaru, kura, nu jau lēnām, sāka virzīties uz rudens pusi.

Ābolu ievārījums un ļoti skaists un garšīgs deserts, to ir vienkārši pagatavot un tas neprasa nekādas īpašas iemaņas.

Ābolu ievārījumu var gatavot gan tikai no āboliem un cukura, gan arī pievienot dažādas garšvielas un augus. Tiek uzskatīts, ka visgaršīgākais ievārījums tiek pagatavots no saldskābiem āboliem, kuriem ir notīrīta miziņa un kuri ir sagriezti skaistās šķēlītēs. Tāds ievārījums ir gan skaists, gan garšīgs.

Tējas dzeršanas tradīciju, nav iespējams iedomāties arī bez aveņu, zemeņu, upeņu, bumbieru, pīlādžu un smiltsērkšķu ievārījumiem. Slimības laikā, parasti dzēra zāļu tēju un klāt lika kādu no ievārījumiem, kurš palīdzēja cīnīties ar slimību, piemēram, aveņu vai upeņu.

Tēja ar ievārīju nedzer citās valstīs – tā ir sena krievu tradīcija. Galvenais, tējas dzeršanas laikā, ir sarunas jaukā kompānijā. Labums no tradīcijas ir acīm redzams.

Ja vēlaties iepazīties ar šo tēmu padziļinātāk, iesakām jums apskatīt šo Rumānijas tīmekļa vietni.