Tējas dzeršanas tradīcijas Krievijā

Tējas dzeršanas rituālu var uzskatīt par vienu no senākajiem, Krievijas tautas rituāliem, kura laikā vienmēr tika izmantots patvāris. Jau senajās hronikās var lasīt ierakstus, kuri stāsta par šo, krievu tautas, tradīciju. Tējas rituāla laikā, tēju vajag dzert ļoti lēni. Senajā Maskavā, tēju dzēra četras reizes dienā, Pleskavā – sešas reizes dienā. Tēja ir dzēriens, kurš tiek dzerts ne tikai Krievija, bet gan visā pasaulē. Piemēram, pirms vairākiem gadu desmitiem, netālu no Maskavas, mežmalā stāvēja galdi, apsegti ar galdautiem, uz tiem stāvēja kūpoši patvāri, it visur staigāja tirgotāji, uz paplātes viņiem bija baranciņas, sausiņi, žāvēta desa, utt. Tējas dzeršana notika gan svētku reizēs, gan ikdienā.

Tēju, mēs droši varam saukt par tautas dzērienu. Krievijas muižniecība, šo tradīciju ne visai mīlēja: augstākā sabiedrība, atkarībā no modes, atdarināja vai nu vāciešus, vai nu francūžus vai angļus. Bet tautai vajadzēja sasildīties un paēst. Pirms revolūcijas, tēja Krievijā bija populārs dzēriens arī tirgotāju vidū. Tas ir saprotams, jo lietot kaut ko stiprāku darījuma slēgšanas laikā būtu īsts neprāts.

Tējas dzeršanas rituāls Krievijā – tā ir atpūta un sirsnīgas sarunas patīkamu cilvēku lokā. Patvāra iekurināšanai, parasti tika izmantoti egļu čiekuri. Darvainais, rūgtais dūmu aromāts palīdz gan atslābināties, gan nomierināties. Patvāri tika cienīti ne tikai to ekonomiskuma un skaistuma dēļ, bet arī to “muzikalitātes” dēļ. Pirms ūdens uzvārīšanās, šī vienkāršā ierīce sāka dziedāt un dziesma līdzinājās circenīša dziesmai aizkrāsnē. Tā radīja mājās īpašu un mājīgu atmosfēru, piešķīra tējas galdam neatkārtojamu auru. Saimnieki parasti vārīja daudz tējas, lai pietiktu ilgai un sirsnīgai sarunai.

Tēju, parasti aplēja mazā, speciālā tējkanniņā, tad ielēja to krūzē un pievienoja tai klāt karstu ūdeni. Krievu tējai, pirmām kārtām, vajadzēja sasildīt tos cilvēkus, kuri ziemas laikā ieradās ciemos. Pie tējas, lielā izvēlē tika pasniegtas gan baranciņas, gan barankas, medus rauši un citi gardumi. Uz galda obligāti vajadzēja atrasties traukam ar ievārījumu. Ievārījums tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem Krievijas gardumiem, turklāt, tam ir jābūt izvārītam tā, lai ogas būtu veselas, bet sīrups – staipīgs.

Tā kā tēja, tajos laikos nebija no lētajām, tad ļoti svarīgi bija mācēt to pareizi pagatavot un saliet pa krūzēm, tas ir, visiem klātesošajiem tēja bija jāsadala tā, lai viņi saņemtu vienāda stipruma tēju. Turklāt, saimniecei vajadzēja izmantot tēju ļoti taupīgi, tā nedrīkstēja izmantot lielāku tējas daudzumu, nekā tas bija paredzēts.

Patvāri parasti novietoja uz tējas galda vai uz neliela galdiņa, kurš bija piebīdīts pie lielā tējas galda gala. Tēju krūzēs lēja saimniece un tikai lielas nepieciešamības gadījumos, to uzticēja darīt vecākajai meitai. Tas bija nerakstīts likums – tēju jālej pa krūzēm vienam un tam pašam cilvēkam, kurš ir labi apguvis šo māku.

Tēju parasti dzēra no porcelāna traukiem. Muižnieku un tirgotāju ģimenēs, tēju bija atļauts pasniegt krūzēs, kura bija novietotas uz dziļiem šķīvjiem. No krūzes tēju pārlēja šķīvjos un dzēra to kopā ar cukuru vai ievārījumu.